Kas ir personīgās robežas un kāpēc tās ir svarīgas?
Līdzīgi kā valstīm, arī cilvēkiem ir personīgās robežas. Tās ir kā neredzamais iekšējais luksofors, kas domu, emociju un uzvedības līmenī, nereti vairāk neapzināti kā apzināti, signalizē citiem par to, kā pret mums attiekties, kā arī atspoguļo to, kādi mēs esam attiecībās ar citiem.
Neelastīgas robežas ir kā aizslēgti vārti. Cilvēkam ir grūti būt attiecībās. Viņš ir nepieejams - ne fiziski, ne emocionāli.
Iespējamā kādreizējā psihotraumatiskā pieredze nemitīgi uztur bailes no atraidījuma, ievainojuma, ciešanām un "aizslēdz cilvēku ciet".
Pārāk brīvas robežas ir kā vārti, kuri vienmēr ir vaļā. Tas padara cilvēku par ērtu citiem, bet neērtu sev. Tā ir nemitīga vēlme izdabāt citu vajadzībām, būt vienmēr pieejamam, būt labam un ērtam, glābt.
Šie ir līdzatkarīgo attiecību slazdi. Nepilnvērtības izjūta, bailes nebūt labam, sava kodola neatrašana neapzināti mudina cilvēlu būt "vienmēr vaļā" citiem un dzīvot citu dzīves, bet ne savu. Aiz savas "gribu tikai labu" viņš nav jūtīgs gan pret savām robežām, gan pārkāpj arī citu teritoriju.
Veselīgas robežas ir kā vārti, kas mēdz būt ciet, mēdz būt arī pilnībā vai daļēji vaļā.
Šis cilvēks ciena sevi un labi apzinās savas vajadzības, spēj rūpēties par tām. Viņam nav grūtību respektēt arī citu robežas. Viņš nav ne par tuvu, ne par tālu, ne par maz, ne par daudz. Viņš ir vērtība sev un citi ir vērtība viņam. Viņš mēdz atteikt, nejūtoties par to vainīgs, tajā pašā laikā spēj arī veselīgi pieņemt atteikumu.
Par apzinātām un veselīgām robežām!
Inese Elsiņa Psiholoģe, KBT psihoterapeite