5 iemesli, kāpēc cilvēki nepieņem atbalstu pat tad, kad tas ir pieejams
Sabiedrībā bieži izskan aktīvi aicinājumi pamanīt, saredzēt, sadzirdēt, nebūt vienaldzīgam, atbalstīt. Īpaši šādu aicinājumu lavīna nāk, kad sabiedrību satricina kāda atpazīstama un sabiedrībā nozīmīga cilvēka zaudējums. Tas it kā sapurina un mudina būt ausīgākiem, vērīgākiem pret sev tuvākajiem un tālākajiem. Tas ir bīnišķīgs aicinājums, kuram vēlams būt par ikviena cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu, ne tikai kampaņveidīgu iedvesmu. Taču, kāpēc dažreiz mūsu vislabākie nodomi un visuzcītīgākie mēģinājumi atbalstīt otru neatbalsojas un nenes rezultātu? Kāpēc savā palīdzētgatavībā mēs jūtamies tik bezspēcīgi? Kāpēc tuvie turpina ciest, neskatoties uz to, ka atbalsts ir tepat?
Katrs no mums vismaz reizi dzīvē, bet, visticamāk, krietni biežāk ir piedzīvojis bezspēcības, bezpalīdzības izjūtu attiecībā uz otra cilvēka stāvokli. Proti, tu redzi, ka otram 'nav labi'. Taču, lai kā tu censtos aizklauvēties un lai ko tu darītu, tas nenes vēlamo rezultātu - otra stāvoklis, pašsajūta, attieksme pret sevi, citiem, dzīvi nemainās.
Par to, ka otram 'nav labi', var norādīt dažādi signāli:
fiziskās veselības problēmas (sāpes. bezmiegs, funkcionēšanas grūtības, biežas slimošanas, traumas u.c.);
ieilgušas mentālās veselības problēmas (cilvēku moka depresijas, trauksmes, disociācijas, panikas u.c. simptomi);
atkarības (vielu, procesu u.c.);
pastiprināta negatīvā emocionalitāte (spēcīgi dusmu izvirdumi, neapmierinātība, sūdzēšanās, čīkstēšana - "nekas nav labi" u.c.);
agresijas uzplūdi (verbāli, fiziski pret sevi, tuviniekiem, svešiniekiem, dzīvniekiem, priekšmetiem un lietām);
iestrēgšana (nespēja virzīties uz priekšu, piem., grūtības iesākt kaut ko jaunu vai pabeigt iesākto, atrast nodarbošanos vai darbu, mainīt darbu, ja esošais neapmierina, veikt ikdienas dzīves kvalitātes uzlabojumus - piem., remontu mājās, pārvākties uz citu dzīves vietu, raiti virzīties uz priekšu ikdienas pienākumos un atbildībās u.c.);
pārspīlēšana ar noteikta veida aktivitātēm vai procesiem, kas var nest kaitējumu veselībai un labbūtībai (piem., pārmērīga sportošana, ortoreksija, fanātiskas reliģiskas aktivitātes u.c.);
izteiktas attiecību problēmas dažādos līmeņos (koleģiālas, draudzības, partnerattiecības u.c.);
u.c.
Savā profesionālajā ikdienā nereti satieku cilvēkus, kuri ir nokļuvuši lamatās. Viņiem ir māsa, brālis, mamma, tētis, draudzene, draugs, partneris, partnere u.c. tuvie, kuriem ir raksturīgs kāda viena vai vairākas no augstākminētajām problēmām. Kāpēc lamatās? Tāpēc, ka otra cilvēka slikta pašsajūta un neveselīga uzvedība ietekmē ne tikai pašus, bet arī tuvākos. Tie, kuri meklē atbalstu sev, lai spētu atbalstīt otru, min: "Es redzu, ka ir problēma. Es pat saprotu, kas ir šī problēma. Cenšos par to runāt, uzklausīt, ieteikt vērsties pēc atbalsta. ... Taču nekas nestrādā. Situācija nemainās jau ilsgtoši, Jūtos bezspēcīgi." Te vietā būtu diskusija, kas ir robeža starp (līdz)atkarību un atbalstu, proti, kad mēs, mēģinot atbalstīt otru, pārejam otra glābšanā uz savas veselības un pašsajūtas rēķina, kad otra glābšana draud ar abu noslīkšanu?
Ne vienmēr tik populārais padoms "Nepatīk? Neder? Ej prom!" ir vietā. Dažreiz konkrētajā dzīves situācijā un posmā tas nav iespējams. Nereti tas pat ir ļoti vajadzīgs, bet sarežģīti īstenojams.
Taču šoreiz vēlos diskutēt ne tik daudz par līdzatkarības tēmu (par to rakstu ir ļoti daudz), cik vairāk palīdzēt lasītājam izsprast, kāpēc cilvēkam ir grūti uzņemties atbildību par savu pašsajūtu, kā arī pieņemt palīdzību un atbalstu. Patiesi, otra vietā padzerties nevar, cilvēks par sevi galvenokārt var parūpēties pats, kā arī var palīdzēt otram sev palīdzēt. Ja glābšanas riņķis tiek mests, tas jāpatur savu acu priekšā, nevis no tā jānovēršas, un aiz tā jāspēj, jāgrib, jācenšas ķerties.
Turpmāk minēšu 5 iemeslus, kāpēc cilvēki nesniedzas pēc atbalsta un neizmanto to pat tad, kad tas ir pieejams.
1
Vājas pašrefleksijas spējas un noliegums
Pirmais un svarīgākais kavēklis uz palīdzības saņemšanu ir vāja pašrefleksija. Daudzi dzīvo automātiskajā režīmā, jūtas slikti, dara pāri vai nu sev, vai arī citiem, bet neuzdod jautājumus, nespēj novērot sevi no malas un pateikt sev: "Tas, kas notiek ar mani, tas, ko es daru, nav labi!", "Šī ir problēma!" Iekšējais termometrs nedarbojas. Ļoti iespējams, ka cilvēks jūtas slikti gan fiziski, gan psihiski, taču nenosauc problēmu vārdā un neasociē to ar sevi. Pat tad, kad cilvēki no malas (partneri, tuvinieki, kolēģi u.c.) norāda uz problēmu vai jautā par problēmu, cilvēks vairās to saistīt ar sevi un piešķirt tai nozīmi: "Nav tik traki!", "Tas nav par mani!", "Man viss ir kārtībā!", "Lieciet mani mierā!", "Citi pārspīlē, no manis par daudz prasa un gaida!"
Noliegumam mūsu psihē ir svarīga aizsardzības funkcija. Mums mānīgi šķiet, ka, ja vairīsimies atzīt un aprakstīt problēmu tādu, kāda tā ir, mēs nesatiksimies ar to aci pret aci, tā nebūs par mums un mums tā nebūs jārisina. Kad bērnam ir bail, viņš slēpjas zem segas, jo tad šķiet, ka briesmoņu nav.
Noliegums mūs sargā no sastapšanās ar savu ievainojamību, vājumu, nespēju, nepilnvērtību, dziļām skumjām, vilšanos un dusmām, kaunu, vainas izjūtu, bailēm, izmisumu, bezpalīdzību, neziņu un citiem smagiem iekšējiem stāvokļiem. Lai nebūtu kontaktā ar šo emociju un pārdzīvojumu purvu, mēs mēdzam sev daudz ko ieskaidrot un apmānīt sevi, neadekvāti novērtēt reālo stāvokli: "Es jau tieku galā!", "Es kontrolēju situāciju!", "Citiem ir vēl trakāk, man nav par ko sūdzēties!", "Kuram tagad ir viegli!"
Lai varētu spilgtāk iztēloties noliegumu kā psihes darbības principu, iedomājieties, ka jums ir acis, bet jūs izvēlaties neizmantot to funkcijas (aizklājat ciet), jo ir bailes, neziņa par to, kas tur ārā. Spējas novērot sevi, reflektēt par sevi, kā arī nosaukt lietas īstajos vārdos ir pirmais solis uz izmaiņām, pirmkārt, par labu sev, un tad jau arī citiem. Līdzcilvēki jūtas bezspēcīgi, izsmisuši, kad redz un jūt, ka tas, ko viņi novēro no malas un tas, par ko viņi cenšas signalizēt, netiek uztverts, tiek ignorēts un noliegts.
Cilvēks, kurš noliedz, nesaprot, ka viņš noliedz. Tapēc vienīgā iespēja, kā piekļūt savam nolieguma stāvoklim ir pacietīgi un uzmanīgi atsaukt atmiņā vai uzklausīt, ko par paša uzvedību, pašsajūtu, stāvokli ir teikuši vai saka līdzcilvēki - kolēģi, draugi, partneri, bērni u.c.
Jautājumi pašrefleksijai par noliegumu:
Ko esmu dzirdējis(-usi) par sevi no līdzcilvēkiem? Kā viņi apraksta manu stāvokli, uzvedību?
Kā varu aprakstīt vārdos, kas ar mani notiek?
Kas notiks ar mani, ja es nosaukšu problēmu īstajos vārdos, aprakstīšu to tādu, kāda tā ir?
Kas mani biedē, domājot par problēmas atzīšanu?
Ko es tik ļoti cenšos nosargāt sevī, noliedzot problēmu?
Ko es iegūšu, ja es godīgi aprakstīšu un atzīšu problēmu?
Ko es zaudēšu, ja es godīgi aprakstīšu un atzīšu problēmu?
2
Iesakņojušās pamatpārliecības un pamatsāpes
Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki mēdz justies vieni savās problēmās un neizmantot ārējos resursus pat tad, kad tie ir pieejami, ir dziļi iesakņojušās pamatpārliecības un pamatsāpes (EFT terapijā tos sauc par core pain, angl.). Tās ir kā koku saknes, kas ir dziļi, dziļi iestiprinājušās bērnības augsnē un ietekmē koka augšanu.
Visbiežāk tie ir cilvēki, kuri bērnībā izjuta izteiktu vientulības izjūtu un jutās pamesti. Paradoksāli ir tas, ka tas nenozīmē, ka viņiem nebija ģimenes un citu cilvēku apkārt. Ļoti bieži tie var būt vecāku aprūpēti bērni (apģērbti, apgādāti, pabaroti), taču ģimenē ir trūcis emocionālās saiknes. Vientuļo pieaugušo bērnības portrets var būt ļoti atšķirīgs. Tie var būt profesionāli ļoti aizņemtu un neklātesošu vecāku bērni, vienaldzīgu un apātisku vecāku bērni, emocionāli un fiziski vadarbīgu vecāku bērni, tie var būt bērni, kuriem nācās ātri pieaugt un uzņemties atbildību ne tikai par sevi, bet arī par māsām, brāļiem, būt vecākiem vecākiem u.c. Emocionāli atsvešinātas, noraidošas attieksmes, nepieejamas emocionālās saiknes dēļ ģimenē, viņi ir attīstījuši pamatsāpi "Vientuļais, Pamestais Es" (angl. lonely, abandoned me).
Šo cilvēku domu gaita parasti ir vērsta uz to, ka viņi ir vieni un neviens īsti un līdz galam viņus nesapratīs. Tā kā viņi ir jutušies bērnībā, turpina justies arī pieaugušo vecumā: "Mani nedzird!", t.i., neviens neizprot, manas emocionālās vajadzības, "Man jātiek galā pašam!", "Citiem gar manām problēmām nav daļas!", "Negribu nevienu laist iekšā savā iekšējā pasaulē, jo neviens jau īsti nevar nojaust, kas ar mani notiek!", "Negribu apgrūtināt citus!", "Citiem līdz galam uzticēties nevar!" , "Neviens man palīdzēt nevar!" u.c.
Dziļi iesakņojusies vientulības un pamestības izjūta viņos ir radījusi stipru robežšķirtni starp "Es" un "Citi", kur "Es" ir tas vienīgais, uz ko var paļauties un kam var uzticēties, ar ko var justies droši, un "Citi" ir kaut kas, kas nav pieejams un ar ko nav saiknes.
Paradoksāli ir tas, ka ļoti bieži tuvinieki, draugi var būt objektīvi ļoti pieejami, uzticami, paļāvīgi, droši, taču cilvēkā dziļi iesakņojusies uzticība sev vienīgajam pašam ir tik ļoti dominējoša, ka viņš ne redz, ne dzird otra balsi un plecu. Cilvēki ar dziļi iesakņojušos vientulības un pamestības pamatsāpi neuzticas arī speciālistiem. Viņi uzskata: "Ko tad tie var palīdzēt? Paši jau ar savu dzīvi netiek galā. Neviens mani nepazīs tik dziļi, kā es pats!" Pašpaļāvība ir šo cilvēku trumpis un vienlaikus arī posts. Šos cilvēkus raksturo emocionālā nepieejamība un noslēgšanās. Vienmēr ir kaut kas, ko viņi patur sev un ar ko viņi nedalās. Līdzcilvēki nereti sūdzās: "No viņas jāvelk viss kā ar stangām!", "Viņš vienkārši nerunā. Nevar saprast, kas viņā iekšā notiek!" Diemžēl nereti iekšējie procesi, sāpes, rod savu izeju neadaptīvos veidos - atkarībās, agresijā, depresijas un trauksmes simptomātikā u.c.
Jautājumi pašrefleksijai par noslēgšanos:
Iespējams, tu neveido uzticamas un ciešas attiecības ar citiem. Kas ir pirmais, kas tev nāk prātā, domājot par to, kas traucē to darīt?
Iedomājies, ka tev vajadzētu padalīties ar savu tuvāko par savu pašsajūtu, raizēm, bažām, satraukumu, sāpēm, Kas ir pirmais, kas tev nāk prātā, domājot par šo procesu?
Ja tev ir pieejams uzticams draugs, kolēģis, partneris, ar kuru tu varētu dalīties ar to, kas notiek tevī, kas tev palīdz un kas tevi attur no tā?
Palīdzības pieņemšana. Kas ir pirmais, kas tev nāk prātā, domājot par to?
3
Iekšējā izjūta par atbalsta pieejamību un realitāte
Viens no jautājumiem, ko pētīju sava doktora darba ietvaros, bija, vai dažāda veida sociālā atbalsta pieejamībai ir kāda pozitīva vai negatīva saikne ar depresijas simptomiem. Šī raksta sakarā, kurā cenšos izskaidrot, kāpēc cilvēki nepieņem palīdzību un atbalstu pat tad, kad tas ir pieejams, minēšu dažas zinātnes atziņas no sava pētījuma.
Ir būtiski nošķirt divus sociālā atbalsta formas: reāli pieejamais atbalsts un cilvēka individuāli izjustais atbalsts. Abiem diviem ir nozīmīga loma cilvēka psiholoģiskajā labbūtībā. Proti, gan tam, ka cilvēkam tiešām ir pieejams reāls atbalsts, gan tam, ka cilvēks iekšēji tic tam un izjūt, ka atbalsts ir pieejams (angl., perceived social support).
Psiholoģiski var izveidoties situācija, ka reālais atbalsts ir pieejams, bet cilvēka iekšējā pārliecība ir tāda, ka viņu neviens neatbalsta un neviens viņam nepalīdz.
Piemēram, partnere ir atvērta, uzticama, var uzklausīt, empātiski reaģēt uz to, ar ko partneris dalās, taču partneris ir pārliecināts, ka viņu neviens neuzklausa, viņš ar savām problēmām nav svarīgs, nevienam nav laika viņam un viņa problēmām.
Pētījumi apliecina, ka lielāka loma ir tieši tam, vai cilvēks izjūt un tic, ka atbalsts ir pieejams. Jo izteiktāk cilvēks jūt, ka viņam ir pieejams atbalsts, jo zemāki ir viņa depresijas rādītāji.
Iemesli, kāpēc cilvēka iekšējā uztvere par atbalstu ievērojami var atšķirties no realitātes un nesakrist ar realitāti, ir minēti raksta pirmajā un otrajā punktā. Proti, tie nav atkarīgi no ārējiem apstātkļiem, bet gan no paša cilvēka pašrefleksijas spējas, iekšējām nostabilizējušām pamatpārliecībām un pamatsāpēm. Šeit ir vietā teiciens, ka "Mēs neredzam lietas tādas, kādas tās ir, mēs redzam tādas, kādi mēs esam paši". /A. Nin/ Kūka ir uz galda un ar to drīkst cienāties, taču cilvēks neņem kūkas gabalu, jo iekšēji notiek kaut kas, kas viņam "neļauj" to darīt.
Jautājumi pašrefleksijai par atbalstu:
Vērīgi un uzmanīgi padomā, kāds reāli pieejamais atbalsts tev ir pieejams? Uzskaiti visu ļoti detalizēti (piem., draugs, kurš 20 min dienā var aprunāties telefoniski, māsa, kas var izņemt bērnu no bērnu dārza, iejūtīgs un palīdzēt gatavs ārsts, laipns kaimiņš, kurš vajadzības gadījumā var kaut ko aizdot, uzticams kolēģis u.c.)
Padomā, ko un cik daudz no reāli pieejamā atbalsta tu izmanto?
Ja atbalsts ir reāli pieejams, bet tu to neizmanto, kāds tam ir iemesls? Mēģini nosaukt vārdos savas domas un pārliecības, kas traucē atbalsta izmantošanai.
4
Emocionālais sastingums
Pieņemsim, ka cilvēks saprot, atzīst problēmu, piekrīt citu novērojumiem par sevi, taču tik un tā nevirza uz priekšu un nerisina problēmu pat tad, kad līdzcilvēki piedāvā ļoti praktisku palīdzību (sarunāt ārstu, speciālistu, sazvanīt, pavadīt, apmaksāt, atvēlēt brīvo laiku, pieskatīt bērnus, aizvest utt.). Tas var notikt emocionālā sastinguma dēļ, kura pamatā ir bailes, kuras nereti ir neapzinātas. Tāpat cilvēku prātos var riņķot virkne ar bailēm saistītu domu (t.i., kas mani biedē), kas arī ne vienmēr ir apzinātas un skaidri formulētas. Bailes var būt saistītas ar neziņu, kā virzīt problēmu uz risinājumu: "Ko man tagad darīt?", "Kas vispār ir jādara?", "Ko man tas nozīmēs finansiāli, laika ziņā?", "Neesmu pieradis runāt ar kādu par savām problēmām, kā tas būs?", "Es zinu, kas jādara, bet varbūt man neizdosies?", "Kā tas izskatīsies?" u.c. Bailes un to veicinātais sastingums ir lielākais prokrastinācijas iemesls, kāpēc cilvēks var atlikt problēmu uz priekšu un uz priekšu, neķeroties klāt konkrētiem soļiem.
Uzņemties atbildību par savu stāvokli nozīmē būt kontaktā ar diskomfortu, kas nāks līdzi, risinot problēmu - mācīties uzticēties, runāt par sevi, spert konkrētus soļus, neatkāpties, plānot finanses un laiku u.c. Ļoti bieži cilvēkiem tas var šķist kā rāpties Everstā bez ekipējuma, sagatavotības, ne īpaši labvēlīgu laikapstākļu laikā.
Pat tad, kad līdzcilvēki piedāvā dažāda veida palīdzību, cilvēka psihē problēma vai problēmu kopa var eksistēt kā viens milzīgs ledus klucis, kad nav saprotams, kā un no kuras puses lai tam pieiet klāt, kā lai to izkausē. Cilvēka psihiskā funkcionēšana var būt paradoksu pilna.
No vienas puses, cilvēks var pārvērtēt savas spējas tikt galā ar problēmām, uz āru raidīt pašpietiekama un emocionāli tikt galā spējīga cilvēka tēlu, atraidot līdzcilvēka palīdzību un atbalstu, no otras puses, iekšēji cilvēks var justies pazaudējies, bezpalīdzīgs un vājš.
Šeit atkal ir vietā pazīstams teiciens: "Otra cilvēka ādā neielīdīsi!". Tāpēc tik ļoti svarīgi pašiem apzināties to, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē. Pat tad, kad līdzcilvēkiem ieeja tai ir atvērta, viņiem nav iespēju ieviest, veicināt pārmaiņas tajā. Mūsu pašu potenciāls risināt sevi ir apbrīnojams un biedējošs vienlaicīgi.
Jautājumi pašrefleksijai par emocionālo sastingumu:
Kad es domāju par savu stāvokli, problēmu X vai problēmu kopu savā dzīvē, kā arī nepieciešamību risināt to, kas mani biedē?
Kas notiek ar mani brīdī, kad apzinos problēmu un man būtu nepieciešams spert soļus tās risināšanas virzienā?
Kas man traucē "izkustēties" no vietas?
Kas man palīdz "izkustēties" no vietas?
5
Dzīves piekusums
Daudzi cilvēki manā skatījumā ir kā senas un vērtīgas ēkas, kuras krietni ir skāris laika zobs. Tajās ir kādas veselas, skaistas, greznas daļas, bet daudz ko ir saēduši ķirmji, šur tur ir ieēdusies pelējuma sēne, daudz kas ir izpuvis, sagruvis, apputējis un izbalējis. Aukstumam ir, kur ieskrieties, un mitrumam ir, kur iegrauzties. Atjaunot un saglabāt ēkas prasa milzīgus ieguldījumus un pacietību. Jo ilgāks laiks rit, jo bezcerīgāk kļūst tām atgūt savu veidolu. Gadiem ieguldītais darbs noteikti nes rezultātus, taču ne kurš katrs gatavs kam tādam piekrist, iesākt un novest līdz galam.
Esmu novērojusi, ka cilvēki mēdz nokļūt tik lielā psihoemocionālo problēmu gūstā, problēmas krājot un apaudzējot slāņu slāņiem, gadu gadiem, ka katrs ieguldītais cents un minūte sevis atjaunošanā ir kā smilšu grauds jūras krastā. Vēlme izkļūt ārā ir tik izmisīga, bet ieguldījumi nesniedz tūlītēju un ātru rezultātu. Slāpes ir lielas, padzeršanās nespēj tās remdēt. Esmu dzirdējusi klientus sakām: "Kad tas beidzot beigsies?" Iestājas dzīves piekusums, sava veida iekšējā padošanās: "Kāda visam jēga?", "Es daru, bet nekas nestrādā!", "Gribu no visa prom!" u.c. Mēģinājumi atjaunoties un iekšēji sakārtoties var izjusties kā misija neiespējamā.
Dzīves grūtību nogurdināti, cilvēki notrulinās un sāk kļūt nejūtīgi pret pašu sāpēm. Tas var nozīmēt gan apātiju, vitalitātes trūkumu, iekrišanu atkarībās, gan arī cinismu, agresiju pret citiem, dzīvi kopumā, procesiem darbā, kopienā, valstī.
Palīdzības piedāvāšana no malas šajā gadījumā var sastapties ar lielu pretestību no cilvēka puses, jo ir notikusi iekšējā padošanās un nekas nešķiet tik labs un efektīvs, lai atrisinātu ieilgušo sāpju stāvokli. Līdzcilvēki var justies bezpalīdzīgi, jo jebkas, ko viņi piedāvā, nerada atsaucību, tieši pretēji, var izraisīt ignoranci vai pat agresīvu reakciju. Ja nu tā sagadās, ka cilvēks šādā stadijā nonāk psihoterapijā, tad pastāv liels risks, ka psihototerapija ātri tiks pārtraukta, jo tas nav process, kas sola ātrus rezultātus, prasa ieguldījumus un paša aktīvu līdzdalību procesā.
Atbalsts viens otram ir ļoti nozīmīgs. Tajā pašā laikā, mēs varam sniegt otram glāzi ūdens, taču padzerties otra vietā mēs nevaram.